Neja Beileja
Ielēju sev glāzi ledusaukstas limonādes, noasināju zīmuli, un paņēmu Bībeli – biju gatava darbam. Pasniedzējs vasaras Bībeles skolā mums bija devis uzdevumu: "Atnesiet uz nodarbību pārskatu par visu, kas Pāvila vēstulē romiešiem ir teikts par ticību." Tas likās viegls uzdevums, tāds, kura veikšana neprasītu daudz laika.
Taču mani sagaidīja pārsteigums. Drīzumā atklāju, ka vārds "ticība" Pāvila vēstulē romiešiem ir minēts daudzas reizes, un ka šis uzdevums prasīs daudz vairāk laika, nekā sākumā biju iedomājusies.
Kad lasīju to, kas Vēstulē romiešiem ir teikts par ticību, man radās jautājums: "Iespējams, ka ticība ir visnozīmīgākā lieta manā dzīvē, bet kā es to definēju? Kas tā ir?"
Domās es atgriezos astoņus gadus senā pagātnē, laikā, kad pirmo reizi pievienojos kristiešu organizācijai Cru
(Eiropā: Agape Europe). Pirms tam es neizpratu ticības ceļu. Es domāju, ka zinu pietiekami daudz. Taču,
neraugoties uz visu, ko biju mācījusies, atklāju, ka vēl joprojām nespēju definēt ticību.
Zināju, ka Bībelē ir simtiem atsauču uz ticību, piemēram, Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: "no ticības taisnais dzīvos." (Romiešiem 1:17) un "Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls." (1.Jāņa 5:4) Biju pārsteigta, ka nevaru izdomāt vienkāršu, personalizētu šī vārda definīciju: "Man ticība ir ______________."
Es lūdzu: "Dievs, kā Tu definētu ticību?"
Prātā ienāca stāsts, kurā Jēzus kādam teica: "Pat Israēla ļaužu vidū es neesmu atradis tādu ticību." Ko Jēzus sauca par "tādu ticību"?
Ielūkojos Lūkas 7. nodaļā, kur ir stāsts par virsnieku, kurš ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņa uzticamo kalpu, kas bija tuvu nāvei. Virsnieks teica Jēzum: "... bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels." (Lk 7:7) Tad virsnieks minēja personīgu piemēru, lai ilustrētu, ka ir sapratis, kā jāuzņem Jēzus Vārds, un tam paklausīja.
Jēzus pagriezās pret pūli, kas Viņam sekoja, un sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis." (Lk 7:9) Tātad Jēzus sacīja, ka "tāda ticība" ir vienkārši paklausība Viņa Vārdam.
Vai šī definīcija ir apstiprināta citur Bībelē? Tā kā Ebrejiem 11. nodaļa bieži tiek saukta par ievērojamāko ticības raksturojumu Bībelē, es pievērsos tai.
Izlasot šo Rakstu vietu, izpētot atsauces par frāzi "ar ticību", es ievēroju, ka visiem cilvēkiem, kuri ir pieminēti šajā Rakstu vietā, ir kaut kas kopīgs: neatkarīgi no tā, par kuru cilvēku Vēstules ebrejiem autors runā, katrs no viņiem uzņēma Jēzus Vārdu bez šaubīšanās un paklausīja Viņa pavēlei. Šos ļaudis atcerējās viņu ticības dēļ.
Piemēram, Dievs teica Noam, lai viņš uzbūvē šķirstu, jo būs lieli plūdi. Noa paklausīja Dievam un izgatavoja šķirstu (Ebr 11:7).
Dievs teica Ābrahāmam iet uz to vietu, ko viņš saņems kā mantojumu. Ābrahāms paklausīja Dievam un, atstājis savus tuviniekus, gāja (Ebr 11:8).
Dievs norādīja uz Sāru, kurai vecuma dēļ jau sen vairs nevarēja būt bērni, sakot, ka viņai būs dēls. Rakstos ir teikts: "Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu." (Ebr 11:11) Viņa ticēja Dieva apsolījumam.
Neraugoties uz apstākļiem, par spīti loģikas un saprāta argumentiem, un neņemot vērā savas izjūtas, katra persona, kas pieminēta Ebrejiem 11, ticēja Dievam un Viņa Vārdam, un izvēlējās paklausīt.
Es gribēju uzzināt, vai Lūkas 7. nodaļā un Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā ir aprakstīta ticība, kādu Dievs vēlētos redzēt un vai kaut kur Bībelē ir ilustrēts ticības trūkums?
Tad es atcerējos notikumu Marka 4. nodaļā. Jēzus bija pavadījis garu un nogurdinošu dienu pie Galilejas jūras, kur viņš mācīja ļaudīm par Dieva valstību. Viņš lika mācekļiem pārcelties ar laivu otrā krastā. Viņi paklausīja, iekāpa laivā kopā ar Jēzu un devās ceļā. Bet, kad sacēlās vētra, mācekļi nobijās un vairs necerēja sasniegt otru krastu. Tad Jēzus viņiem jautāja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" (Mk 4:40), Viņš varēja vienkārši jautāt: "Kāpēc jūs neticat Manam vārdam?"
Man vienmēr ir paticis Marka 5. nodaļas pirmais pants: "Un tie nonāca viņpus jūras, geraziešu zemē." Tā pierādījās Jēzus vārdu patiesums.
Pēc šo Rakstu vietu studijām es nonācu līdz vienkāršai, praktiskai ticības definīcijai: Ticība ir uzticēšanās Dieva Vārdam. Nebiju pārliecināta, vai kādreiz pabeigšu referātu par ticību, kas aprakstīta Vēstulē romiešiem, bet es zināju, ka esmu sapratusi ļoti nozīmīgas patiesības par savu ticību.
Man vēl joprojām bija viens jautājums: ja ticība ir uzticēšanās Viņa Vārdam, tad ko Dievs saka par Savu Vārdu? Atbildi es atradu Bībelē:
"Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs." (Mateja 24:35)
"Bet šis ir tas vārds, kas jums tapis kā prieka vēsts sludināts." (1.Pētera 1:25)
"Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi!" (Jesajas 40:8)
Šīs Rakstu vietas apliecina, ka viss dzīvē var mainīties, bet Dieva Vārds paliek nemainīgs. Es ieraudzīju to, kā ticība Dieva apsolījumiem
var ietekmēt manu dzīvi.
Esmu ļoti emocionāls cilvēks. Kad esmu priecīga, domāju, ka nekad vairs nejutīšu skumjas. Kad esmu bēdīga, domāju, ka nekad vairs nebūšu priecīga... un reizēm jūtos tā it kā es nebūtu nekas.
Manas sajūtas ir spēcīgas un mainīgas, bet Dieva Vārds ir
patiesāks par visu, ko jūtu;
patiesāks par visu, ko piedzīvoju;
patiesāks par apstākļiem, kuros atrodos;
patiesāks par visu pasaulē.
Kāpēc? Tāpēc, ka debess un zeme zudīs, bet Dieva Vārds nezudīs nekad. Tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, ko jūtu vai piedzīvoju, es varu paļauties uz Dieva Vārdu kā uz nemainīgu manas dzīves realitāti.
Šis vasaras vakars un uzdotais darbs kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Pēc tam neskaitāmas reizes, kad apstākļi un sajūtas ir šķitušas daudz reālākas nekā pati dzīve, esmu izvēlējusies ticēt Dieva Vārda patiesībai. Es izvēlējusies staigāt ticībā... Dažreiz, protams, šī izvēle ir bijusi grūta.
Ir bijušas daudzas situācijas, kad es nejutu Dieva mīlestību. Es varēju palikt šajās sajūtās, ļaujoties žēlumam pret sevi vai arī teikt:
"Dievs, es nejūtos mīlēta... Tā ir patiesība; tas ir tas, ko es tagad jūtu. Bet, Dievs, Tavs Vārds saka, ka Tu mani mīli. Tu esi teicis, ka mīli mani ar nebeidzamu mīlestību. 1 Tu nekad nepārstāj mani mīlēt. Tava mīlestība paliek arī tad, kad viss ir zudis. 2 Tavā Vārdā ir teikts, ka Tevī nav pārmaiņu. Tas nozīmē, ka vairāk par visu pasaulē Tu mīli mani. Dievs, es Tev pateicos par to. 3 Tavs Vārds ir patiesāks par manām sajūtām."
Es atklāju, ka šāda atbilde ļauj man būt godīgai pret Dievu un uzticēties Dieva Vārdam tad, kad manas sajūtas ir pretrunā ar Viņa apsolījumiem.
Reizēm jūtos satraukta, vientuļa vai nomākta. Reizēm pārdzīvoju apstākļus, kuros atrodos. Tādos brīžos izjūtu kārdinājumu apšaubīt Dieva Vārda patiesību. Tomēr es izvēlos ticēt Viņa Vārdam. Tūkstošiem reizes esmu lūgusi: "Dievs, es jūtos... bet, Dievs, Tavā Vārdā ir teikts... "
Esmu piedzīvojusi, ka Viņš vislabākajā laikā un veidā manas sajūtas pieskaņo Savam Vārdam.
Izjūtot kārdinājumu nosodīt sevi par to, kā jūtos, man prātā nāk tas, ka Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Arī mūsu emocionalitāte ir daļa no Viņa tēla. Sajūtas nav aplamas. Arī Kristum bija sajūtas. Viņš "necentās nejust". Viņš neslēpa savas emocijas, bet nesa tās Tēva priekšā. Viņš bija godīgs, patiess, sirsnīgs. Rakstos ir teikts, ka Ģetzemanes dārzā naktī pirms krustā sišanas Jēzus bija "noskumis", "baiļojās, trīcēja", "bija nāves baiļu pārņemts". 4 Jēzus neslēpa savas sajūtas no Tēva, bet uzticējās Viņam.
Arī mēs varam būt pilnīgi atklāti Dieva priekšā, godīgi atzīstot savas sajūtas.
Bībelē ir apsolījums, ka tiem, kas patiesi mīl Dievu, visas lietas nāk par labu un tam ir nozīme mūsu pārveidošanā pēc Kristus tēla. 5
Varbūt kāds ir teicis šādu lūgšanu: "Dievs, dari mani līdzīgāku Sev. Es lūdzu, lai Tu pārveido mani pēc Kristus tēla." Bieži vien
mēs no Dieva sagaidām, ka Viņš mums iedos kādu anestezējošu līdzekli, lai mēs būtu bez samaņas, kamēr Viņš veic operāciju mūsu sirdij un pārveido mūs
līdzīgākus Kristum. Mēs gribam rezultātu, bet negribam sāpīgo procesu.
Bet Dievs darbojas citādi. Dievam rūp tas, ko mēs piedzīvojam, bet vēl vairāk Viņam rūp mūsu reakcija uz piedzīvoto. Dievs pieļauj pārbaudījumus, kārdinājumus un dzīves grūtības, lai mums būtu iespēja izvēlēties, vai ticēt savām sajūtām un dzīves pieredzei, vai ticēt Viņa Vārdam.
Esmu sapratusi, ka ticībai Dieva Vārdam jākļūst par ieradumu! Mēs varam arvien vairāk ieklausīties savās sajūtās, domās un apstākļos, ļaujot tiem kontrolēt mūs, vai arī veidot sevī ieradumu uzticēties Dieva Vārdam par spīti sajūtām un dzīves pieredzei. Mums ir jāgrib uzticēties tam, ka Dieva Vārds ir patiesāks par mūsu sajūtām.
Esmu nodevusi visu savu dzīvi Dieva rokās, lai to pamatotu Viņa Vārdā, un Dievs to ir pagodinājis. Tomēr ir bijušas reizes, kad vieglāk būtu bijis atkāpties no šīs apņemšanās. Tie ir brīži, kad manas sajūtas ir pilnīgā pretrunā ar Dieva Vārdu. Taču es vienmēr no jauna atklāju, ka Dievs apliecina savu uzticamību.
Tekstā ievietotās norādes: (1) Bībele, Jeremijas 31:3 (2) 1. Korintiešiem 13 (3) Apustuļu darbi 10:34 (4) Mateja 26:37-38; Marka 14:33; Lūkas 22:44 (5) Romiešiem 8:28-29
Izvilkums no Nejas Beiliejas grāmatas "Faith Is Not A Feeling". Autortiesības © 2002 Ney Bailey, WaterBrook Press. Tiek izmantots ar autores atļauju.
DALIES UN PĀRRUNĀ:
