Merilina Adamsone
Tu, tāpat kā daudzi citi kristieši, droši vien vēlies pagodināt Dievu ar savu dzīvi. Tomēr, ja būsi pilnīgi godīgs, tev būs jāatzīst, ka reizēm nogursti no centieniem dzīvot kristīgi. Reizēm tu jūties it kā uz tevi tiktu izdarīts nemitīgs spiediens.
Kad biju ateiste, es nezināju, kas ir grēks. Es to neapzinājos. Mani nemocīja vainas
apziņa. Taču, kad kļuvu par kristieti, pēkšņi sapratu, ka manā dzīvē ir daudz kā tāda,
kas nav Dievam tīkams. Es sapratu, ka man ir jāmīl cilvēkus, jālasa Bībele, jālūdz Dievu,
jāliecina, jāapmāca citus, utt.. Un reizēm es iedomājos: daudz vieglāk bija būt ateistei!
Tagad, kad biju iepazinusi Dievu, es sajutu daudz lielāku atbildību par savu dzīvi.
Lasot Bībeli, ieraudzīju tur kādu Kristus pavēli un šķita, ka par katru pantu es varētu
teikt: "Laba doma, man vairāk tam jāpievēršas."
Par laimi Dievs man kaut ko iemācīja, kas mani pilnībā atbrīvoja no šīs pārmērīgās atbildības un vajadzības nemitīgi kaut ko pierādīt, lai es atkal varētu ieraudzīt Dievu un priecāties par attiecībām ar Viņu. Bībelē atklājas kāds ļoti svarīgs princips. Par to ir runāts Pāvila vēstulē romiešiem, galatiešiem, efeziešiem, 1. un 2. vēstulē korintiešiem... praktiski visur.
Lūk, šī atziņa: Dievs neprasa no tevis pilnību. Dievs negaida, ka tu pilnībā atbildīsi Viņa standartiem. Dievs zina, ka tu nespēj dzīvot kristīgi, tāpat kā Viņš negaida, ka tu piepildīsi Viņa augstās prasības. Ja Viņš domātu, ka tu to vari, Viņam nebūtu bijis jānāk virs zemes, lai nomirtu par tevi. Bet Viņš to darīja.
Jēzus teica saviem klausītājiem: "Esiet pilnīgi kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs." Tātad mēs varam spriest, ka Dieva likumi, Viņa pavēles prasa pilnību. Un ja mēs gribam, lai Dievs mūs pieņemtu, balstoties uz to, ka paklausām Viņa pavēlēm, mums būtu jābūt nevainojamiem. Nav jābrīnās, ka Jēzus nāca, lai izglābtu mūs no soda par grēkiem!
Dievs apzinās plaisu starp savu pilnību un mūsu grēcīgumu. Pat kristiešos
ir nepārtraukta spriedze, mēģinot aizvērt šo plaisu, lai mēs justos drošāki, tuvāki Dievam.
Daži mēģina to panākt, pazeminot Dieva standartus: "Dievs patiesībā nedomā..."
Citi cenšas noslēgt plaisu, mēģinot uzlabot savu sniegumu: "Es vairāk centīšos..."
Ko Dievs par to saka? Plaisa pastāv un pastāvēs vienmēr. Bet tev, kas esi uzticējies Jēzum, kas esi pieņēmis Viņu savā dzīvē, tev ir piedots, tu esi taisnīgs Dieva priekšā, dārgs Viņa acīs un Viņš par tevi rūpējas. Tu pilnībā piederi Viņam un Viņš tevi mīl bez nosacījumiem, par spīti plaisai.
"Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību" (Romiešiem 5:1-2).
Tomēr iespējams, ka tu kādā savas dzīves posmā varētu nonākt pie secinājuma, ka Dievs noteikti vēlas kādu atlīdzību.
Šī raksta mērķis ir atturēt tevi no maldiem, ka tev vajadzētu izkalpoties Dieva priekšā. Svētie Raksti no tā brīdina, jo tas var laupīt prieku par to, ka tu pazīsti Kristu.
Nopietni palūkosimies uz to, ko Dievs saka par tavām attiecībām ar Viņu.
Kad tu kļuvi par kristieti, kāda bija atbildības nasta, ko šajā procesā uzņēmās Dievs un tu:
Dievs tevi izredzēja vēl pirms pasaules radīšanas un aicināja tevi piederēt Viņam (Efeziešiem 1:4; Timotejam 1:9).
Dievs nāca pasaulē tevis dēļ (Jāņa 3:16).
Dievs nomira par taviem grēkiem (Romiešiem 5:8).
Dievs nodrošināja, lai kāds tev izskaidrotu evaņģēliju (Efeziešiem 1:13).
Dievs piedāvāja ienākt tavā dzīvē (Atklāsmes 3:20; Jāņa 1:12-13).
Dievs tevī ielika vēlmi Viņu iepazīt un Viņam atsaukties (Atklāsmes 3:20).
Tu pievērsies Viņam un pieņēmi Viņu.
Dievs ienāca tavā dzīvē, piedeva tavus grēkus, attaisnoja tevi un nosauca par savu bērnu (1Jņ 3:1; Kol 1:13-14; Ef 1:4; Jņ 1:12).
Tu kļuvi par kristieti, vienkārši atsaucoties Dievam ticībā. Tieši tāpat Viņš vēlas, lai
tu dzīvotu kristīgu dzīvi... atsaucoties Viņam ticībā. Atbildības smagums (un spēja uzņemties
atbildību) pieder Dievam. Varbūt tu domā: "Tas šķiet diezgan vienkārši. Kur problēma?"
Problēma ir tā, ka gandrīz katrs kristietis tā vai citādi paklūp šajā punktā. Kādēļ?
Domāt, ka esam parādā Dievam par to, ko Viņš ir devis, ir cilvēcīgi. Cilvēcīgi ir arī domāt, ka tagad, kad tu nedaudz pazīsti Bībeli, zini kaut ko par lūgšanu, vai saproti, ko nozīmē stāstīt citiem par Dievu... ir pienācis laiks uzņemties atbildību būt "labam kristietim". Nekas cits tik ātri nespēs apslāpēt prieku par to, ka pazīsti Dievu.
Ja tu pats no sevis nenonāc pie maldīgā secinājuma, ka tev jādemonstrē Dievam kāds īpašs sniegums, tad citi kristieši diemžēl liks tev justies vainīgam par to, ka neesi pietiekami paklausījis Dievam. Cerams, ka šis raksts tev sniegs izpratni (balstītu uz Svētajiem Rakstiem) par to, kā dzīvot kristīgu dzīvi bez smaguma, ko rada aplamas iedomas par izkalpošanos Dieva priekšā. Tas tev parādīs, cik ļoti Dievs tevi mīl un kā Viņš vēlas ar tevi sadarboties.
Dievs tev ir piedevis savā žēlastībā (laipnībā) tādēļ, ka Jēzus nomira par tevi. Tu saņēmi šo
piedošanas dāvanu, ticot, ka Jēzus ir samaksājis par taviem grēkiem, vai ne? Tu neesi nopelnījis
piedošanu. Tu vienkārši uzticējies Dievam, kad Viņš teica, ka ir tev piedevis.
"Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā." (Titam 3:4-5)
"Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības..." (Efeziešiem 1:7)
Tagad, kad esi kļuvis par kristieti, vai noteikumi ir mainījušies? Vai tagad Dievs tev ir sastādījis garu prasību sarakstu? Nē. Varbūt tu teiksi: "Paga, paga, Bībele ir pilna ar pavēlēm. Katrā rindkopā ir rakstīts par to, kas mums jādara." Taisnība. Taču, pavēlot, Dievs arī pasaka, ka tu nespēj to pilnībā izpildīt. Patiesībā, jo vairāk tu centies paklausīt, jo skaidrāk tu ieraugi savu grēku (Romiešiem 3:20). Tāpat, jo vairāk tu centies, jo vairāk tu jūties kā neveiksminieks, kas ir pelnījis Dieva nosodījumu un spriedumu. Tā tu arvien vairāk attālinies no Dieva.
Arī apustulis Pāvils runā par šo bezpalīdzības sajūtu. Skatoties uz Dieva likumiem, viņš teica: "Pavēle ir svēta, taisnīga un laba." Taču, lai kā viņš centās to īstenot savā dzīvē, viņš turpināja grēkot. Viņš teica: "Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt nē... ļauno , ko es negribu, to es daru." (Romiešiem 7:18-19) Pilnīgā izmisumā viņš izsaucās: "Ak, es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?" Risinājums? "Bet pateicība Dievam – caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!" (Romiešiem 7:24-25)
Vainas, grēka un nosodījuma izjūta ir jākonfrontē ar Svētajiem Rakstiem. "Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas." (Romiešiem 8:1) "Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā!" (Romiešiem 5:8-10)
Tātad, raugoties uz Dieva pavēlēm, necenties tās izpildīt savā spēkā... bet lūdz Dievam, kurš mīt tevī, to piepildīt. Kad Dievs pavēl mīlēt citus, Viņš negaida, ka tu sajūsminātas atbildības pārņemts dosies pierādīt Dievam, cik mīlošs tu vari būt. Nē, Viņš vēlas, lai tu paļautos uz Viņu: "Dievs, es vēlos, lai Tu dzīvo manī un liec man ieraudzīt šo cilvēku tādu, kā Tu viņu redzi. Ieliec manā sirdī tādu mīlestību pret šo cilvēku, ar kādu Tu mīli viņu. Es nespēju viņu mīlēt, bet es lūdzu, lai manī ienāktu Tava lielā mīlestība."
Starp to, kad mēs paši par sevi cenšamies rīkoties kā Dievs, un to, kad mēs paļaujamies, ka Viņš darbosies mūsos, ir liela atšķirība. Garīgi nobriestot, mēs nekļūstam neatkarīgāki no Dieva. Gluži pretēji, tikai paliekot atkarībā no Viņa, mēs garīgi augam, un tieši to Viņš vēlas. Viņš vēlas, lai tu izbaudītu mīlestību un brīvību, esot attiecībās ar Viņu, uzticoties Viņam, paļaujoties uz Viņu. Viņš negaida, ka tu izkalposies Viņa priekšā.
Bībele Dieva pavēles sauc par "bauslību". Tagad, kad esi kļuvis par kristieti, tu vairs neesi zem bauslības vai Dieva sprieduma un nosodījuma – tagad tev ir dāvāta piedošana un mūžīgā dzīvība. Tu esi atbrīvots no bauslības jūga.
Pāvils teica: "Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots." (Galatiešiem 2:16)
Cik daudz Pāvils koncentrējās uz Dieva pavēlēm un centieniem tās izpildīt? "Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists,... manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris." (Galatiešiem 2:19-21)
Pirms pieņēmi Jēzu, tu biji tālu no Dieva, spējīgs vienīgi zināt Dieva pavēles. Tu
atradies zem Dieva nosodījuma. Taču tagad tu pazīsti Kristu un Viņa Gars mīt tevī.
Dievs saka: "Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā." Un turpat tālāk Viņš saka: "Viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu" (Ebrejiem 10:16-17). Tātad, agrāk bauslība atradās ārpus tevis, visu laiku riņķoja tev virs galvas ar savām prasībām, taču tagad Dievs ir ielicis bauslību tavā sirdī, un Svētais Gars tevi pamazām maina, dodot arvien pieaugošu vēlmi darīt to, kas patīk Dievam. Laika gaitā, pieaugot attiecībās ar Dievu, Viņš turpinās veidot tevī vēlmi un spējas dzīvot svētu dzīvi.
"Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos..." (Efeziešiem 2:8-9)
Dievam ir plāns tavai dzīvei, Viņš grib to lietot, lai svētītu citus un Savam godam. Tagad tev ir attiecības ar Dievu, ar Viņa dzīvi tevī, kas rada labus darbus.
Uzdošu jautājumu: ko darīt tad, ja tu lūdz Dievam kaut ko darīt tavā dzīvē vai atbrīvot tevi no kāda grēka, bet tev joprojām ar to jācīnās? Ko tad, ja tu vēl joprojām piedzīvo dusmu lēkmes vai padodies kārdinājumiem, jeb redzi, ka nespēj veltīt laiku lūgšanai vai Bībeles lasīšanai tik daudz, cik vajadzētu? Ko tad? Vai būtu pienācis laiks uzņemties atbildību par savu kristīgo dzīvi un pielikt visas pūles, lai to uzlabotu? Nē. Brīdī, kad tu sāksi izpelnīties Dieva priekšā, tu vēl vairāk apzināsies savu nespēku, un vēl vairāk attālināsies no Dieva un tev būs arvien mazāk prieka par to, ka pazīsti Dievu.
Domāt, ka Dievs atlīdzina pūles, ir dabiski, jo visa mūsu sabiedrība ir tā veidota... esi atbildīgs,
čakli strādā, pieliec visas pūles... un tu tiksi atalgots. Kristietis skatās uz Dieva pavēlēm Bībelē
un domā: "Jā, ja es pietiekami papūlēšos, es to varu izdarīt." Tā tu pakļauj sevi
daudz vilšanām, jo Bībele saka, ka koncentrēšanās uz bauslību, dod tikai vienu... grēka atziņu.
Dievs nav veidojis savas attiecības ar tevi, balstoties uz "pātagas un pīrāga" principu.
Viņš tās ir veidojis tā, lai tu paļautos uz Viņu, ka Viņš var tavu dzīvi veidot Sev patīkamu.
Cik vien ilgi tu dzīvo virs zemes, tu grēkosi. Nekad savā dzīvē tu nebūsi nevainojams.
Ne tikai tu pats to zini, to zina arī Dievs. Ieraugot savā dzīvē grēku, nožēlo to un tici
tam, ko Dievs ir apsolījis:
"Ja atzīstamies savos grēkos, Viņš ir uzticams un taisns, ka Viņš mums piedod mūsu grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības." (1. Jāņa 1:9)
Koncentrējies uz to, lai arvien labāk iepazītu Dievu. Dari to lūgšanās, lasot Bībeli, esot sadraudzībā ar citiem kristiešiem un pastāvot Viņa mācībā... tas viss ir vajadzīgs. Taču ticība nevar balstīties uz tavām pūlēm, bet tikai uz Dieva spēku, kas darbojas tavā dzīvē. Jēzus to salīdzināja ar vīnogām pie vīnakoka:
"Palieciet Manī un es jūsos. Zars nevar nest augļus, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī." (Jāņa 15:4)
Tālāk Jēzus saka: "Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis. Palieciet Manā mīlestībā" (Jāņa 15:9)
Pareizu dzīvesveidu, veidu, kā piedzīvot arvien lielāku dzīvības pārpilnību, par ko runā Jēzus, un arvien lielāku pārliecību par Viņa mīlestību nosaka tas, vai mēs darām to, ko Viņš saka. Jēzus teica: "Ja jūs turēsiet manas pavēles, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava tēva pavēles un palieku Viņa mīlestībā. Es to jums esmu teicis, lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jāņa 15:10-11) Viņš vēlas, lai tu dzīvotu pēc Viņa norādījumiem un kā kristietis piedzīvotu Viņa mīlestību un prieku. Taču veids, kā šīm pavēlēm paklausīt, ir paļāvība uz Viņu.
Tātad, ja es Bībelē redzu pantu, kur Dievs saka: "Dari tā...", es tūlīt pat vēršos pie Dieva un saku: "Laba doma. Es gribu, lai mana dzīve būtu Tev tīkama, tādēļ lūdzu Tevi caur Svēto Garu ieviest tajā šīs lietas. Dod man spēku Tev paklausīt šādā veidā. Dievs, ja es domātu, ka spēju to paveikt pats, es būtu pazudis. Bet es lūdzu, lai Tu maini manu domāšanu vai radi manā dzīvē to, kas Tev ir vajadzīgs, lai tā atbilstu šim pantam." Pēc tam es vairs par to neuztraucos. Es varu izrakstīt šo pantu un iegaumēt, pārdomāt. Bet izpildīt to es varu tikai ticībā Dieva spēkā.
Viņš tevi ir atbrīvojis no bauslības prasībām un aicina tevi palikt Viņā, paļauties uz Viņu... kur tu vari pilnībā izbaudīt sadraudzību ar Viņu.
"Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!" (Romiešiem 7:4)
"Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta." (Romiešiem 7:6)
"Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic." (Romiešiem 10:4)
"Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību..." (Romiešiem 4:5)
DALIES UN PĀRRUNĀ:
